Ziņas :: Mīti par ābolu sēkliņām.

25.02.2015. 22:57

Kad mēs domājam par potenciālajām briesmām, kas slēpjas mūsu pārtikā, mums ir tendence koncentrēties uz draudiem, ko rada ķīmiskās piedevas vai nepareiza produkta apstrāde. Taču patiesībā mēs katru dienu nonākam saskarē ar dabiskajām indēm, kas atrodas augļos.

Āboli ir vieni no šādiem augļiem – to sēklas satur amigdalīnu – cianīda un cukura maisījumu, kas metabolisma jeb vielmaiņas procesa rezultatā sašķeļas zilskābē. Pats par sevi cianīds ir inde, kas nogalina liedzot asinīm uzņemt skābekli, tādā veidā vienkārši nogalinot savu upuri no nosmakšanas. Katrā gadījumā pasaules lielāko indēšanu katalogā, cianīds ierindojas „mīluļu” galā, jo tā iedarbība ir ātra un neatgriezeniska – tiklīdz letāla cianīda deva nokļūst organismā, tai nav efektīva pretinde, un nāve iestājas dažu minūšu laikā. Dažkārt cianīds tiek raksturots kā inde ar rūgtenu mandeļu smaržu, tomēr ne visos gadījumos tam būs tieši šāds aromāts, turklāt nebūt ne kurš katrs vispār spēj šo aromātu atpazīt. Cianīds parasti sastopams kopā ar citiem ķīmiskajiem savienojumiem: ūdeņraža cianīdu, diciāna hlorīdu, nātrija cianīdu, kālija cianīdu. Otrā pasaules kara laikā nacisti izmantoja ūdeņraža cianīdu gāzes kamerās savās nāves nometnēs.

Bet stresam šoreiz nav nekāda pamata – par laimi cilvēka organisms pats spēj saražot pretindi mazām cianīda devām, un ābolu sēkliņu daudzumam, kas saturētu nāvējošu cianīda devu, būtu jabūt tik milzīgam, ka pat vis kaislīgākie ābolu ēdāji nespētu apēst sēklas tik lielos daudzumos, lai tās spētu nodarīt kādu kaitējumu. Tomēr pasaulē joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata ābolu sēkliņas par „mājas indi”. Parasti gan šie cilvēki ābolu sēkliņas uzskata par dabisko arsēna avotu (diezgan atšķirīga inde, bet tomēr tikpat nāvējoša) un baidās norīt pat dažas ābolu sēklas. Tas nozīmētu, ka katrs no mums katru dienu spēlētos ar nāvi, paši to pat īsti neapzinoties.

Turklāt ābolu sēkliņas ir arī pārklātas ar biezu aizsargslāni, kas vēl vairāk samazina riskus sēklu norijot, ja vien tā nebūs samalta vai sasmalcināta, tādā veidā amigdalīns paliek droši noglabāts savā mājā. Ābolu sēklām ir cieta, izturīga čaula, kas ļauj tiem neskartiem iziet cauri dzīvnieku barošanas sistēmām, tādā veidā vairojot ābolu sugu populāciju tālu no mātes kokiem. Ja ābolu sēklas nebūtu izturīgas pret kuņģa sulu, koki nekad nespētu izplatīties pietiekami lielos reģionos, jo sēklas jau sākotnēji tiktu iznīcinatas dzīvnieku organismos. Tas pats attiecas arī uz cilvēka organismu – kuņģa sula nespēj sašķaidīt ābola sēklu.

Ķiršu, persiku un aprikožu kauliņi arī satur amigdalīnu, kas ir vismaz Nr.2 potenciāli draudīgo augļu sarakstā. Par laimi šie kauliņi ir pietiekami lieli, lai cilvēks vienkārši varētu tos norīt vai sakošļāt. Oficiāli neapstiprinātā pretvēža medikamenta Laetrile sastāvā atrodas amigdalīna pussintētiskais atvasinājums; šī paša medikamenta lētākais varints, ko ražo Meksikā, sastāv no sasmalcinātiem aprikožu kauliņiem.

Daudz lielāks dabiskā cianīda avots ir Manioka, saukta arī kasava, (latīņu: Manihot esculenta) - krūms ar ēdamām saknēm, kuru kultivē tropu un subtropu reģionos. Maniokas saknes cepot, žāvējot vai mērcējot, tās prekursors Linamarīns kļūst ne tik kaitīgs, tomēr nepievēršot šiem procesiem pietiekoši lielu vērību, sekas var būt diezgan neparedzamas.

Bet tomēr - ābolu sēkliņās ir vitamīni un jods. Piecas ābolu sēklas dienā nodrošina profilaktisko joda daudzumu, kas nepieciešams vairogdziedzera normālai darbībai. Sēkliņas ir kārtīgi jāsakošļā. Tiek uzskatīts, ka ābolu sēkliņās ir vielas, kas atvaira onkoloģiskās saslimšanas. Vēl vairāk - ikvienā sēkliņā koncentrējas bioloģiski aktīvās vielas, vitamīni un fermenti, kas nenoliedzami nāk par labu cilvēka veselībai.

Lai veicas! 
Jūsu - Veselīgas Uzkodas :)

«« Atgriezties